Pāvests: Svētais Gars atver sirds, Baznīcas un tautu robežas

Silvija Krivteža – Vatikāns

«Brāļi un māsas!

"Ir uzaususi priekpilna diena, kurā Jēzus Kristus, pagodināts ar savu uzkāpšanu debesīs pēc augšāmcelšanās, nosūtīja Svēto Garu" (Sv. Augustīns, Uzrunas 271, 1). Šodien tas, kas notika Pēdējo vakariņu namā, atkal atdzīvojas: kā spēcīga vēja pūsma, kas mūs satricina, kā rēkoņa, kas mūs pamodina, kā uguns, kas mūs apgaismo, Svētais Gars nolaižas pār mums (sal. Apd 2,1-11).

Kā dzirdējām Pirmajā lasījumā, Svētais Gars apustuļu dzīvē dara kaut ko neparastu. Pēc Jēzus nāves viņi bija ieslēgušies bailēs un skumjās, bet tagad saņem jaunu skatījumu un sapratni, kas palīdz viņiem interpretēt notikumus un dziļi izdzīvot augšāmcēlušā Jēzus klātbūtni. Gars uzvar viņu bailes, salauž iekšējās važas, dziedē brūces, apveltī viņus ar spēku un dāvā drosmi iziet ārā, lai visiem sludinātu Dieva darbus.

Apustuļu darbu grāmatas fragments vēstī, ka tajās dienās Jeruzalemē bija sapulcējušies ļaudis no visām tautām, taču «katrs dzirdēja apustuļus runājam savā valodā» (6). Vasarsvētku dienā atveras Pēdējo vakariņu nama durvis, jo Gars atver robežas. Kā bija teicis Benedikts XVI: «Svētais Gars dāvā mums sapratni. Viņš pārvar Bābelē uzsākto sašķeltību – siržu sajukumu, kas mūs nostāda vienu pret otru, un atver robežas. Baznīcai vienmēr no jauna jākļūst par to, kas tā jau ir: tai jāatver robežas starp tautām un jānojauc barjeras starp sabiedrības šķirām un rasēm. Tajā neviens nedrīkst būt aizmirsts vai nicināts. Baznīca ir Jēzus Kristus brāļu un māsu kopiena» (Vasarsvētku homīlija, 2005. gada 15. maijs).

Šis ir spilgts Vasarsvētku tēls, par kuru es vēlos pārdomāt kopā ar jums, - teica pāvests Leons XIV.

«Gars vispirms atver mūsu sirds robežas. Viņš ir dāvana, kas atver mūsu dzīvi mīlestībai. Kunga klātbūtne izkausē mūsu nocietinātību, noslēgtību, egoismu, bailes, kas mūs bloķē, narcismu, kas liek mums griezties tikai ap sevi. Svētais Gars nāk, lai aicinātu mūs uz dzīves risku, kas, ievilkta individuālismā, izkalst. Ar skumjām varam vērot, kā pasaulē, kurā pieaug iespējas socializēties, riskējam palikt vieni; savā starpā vienoti, taču nespējīgi «veidot tīklus»; ierauti pūļa vidū, zaudējam virzienu un paliekam vientuļi ceļotāji.

Dieva Gars mums atklāj jaunu veidu, kā saprast un izdzīvot savu dzīvi. Viņš atver mums ceļu uz sastapšanos ar sevi aiz maskām, ko valkājam; Viņš ved mūs uz satikšanos ar Kungu, mācot mums piedzīvot Viņa prieku; Viņš pārliecina mūs – saskaņā ar tikko pasludinātajiem Jēzus vārdiem – ka tikai paliekot mīlestībā, mēs saņemam spēku pieņemt Viņa Vārdu un tādējādi tikt pārveidotiem. Viņš atver robežas mūsos, lai mūsu dzīve kļūtu par viesmīlīgu telpu.

Gars atver arī mūsu attiecību robežas. Jēzus saka, ka Svētais Gars ir mīlestība starp Viņu un Tēvu, kas iemājo mūsos. Kad Dieva mīlestība mājo mūsos, mēs kļūstam spējīgi atvērties brāļiem, pārvarēt bailes no citiem, kas ir atšķirīgi, savaldīt savas kaislības, kas mūsos virmo. Gars pārveido arī tos slēptākos draudus, kas piesārņo mūsu attiecības, piemēram, pārpratumus, aizspriedumus, manipulācijas. Es ar skumjām domāju par to, kad attiecības tiek sabojātas ar vēlmi dominēt pār otru, kas bieži izpaužas kā vardarbība, kā to diemžēl pierāda daudzi nesenie sieviešu slepkavību gadījumi.

Svētais Gars, savukārt, briedina mūsu sirdīs augļus, kas palīdz mums dzīvot patiesās un labās attiecībās. Gara augļi ir «mīlestība, prieks, miers, pacietība, drošsirdība, laipnība, lēnprātība, uzticība, pieklājība, atturība, šķīstība» (Gal 5,22). Gars paplašina mūsu attiecību robežas ar citiem un atver mūs priekam. Un tas ir izšķirošs kritērijs arī Baznīcai: mēs esam augšāmcēlušā Kristus Baznīca un Vasarsvētku mācekļi tikai tad, ja starp mums nav robežu un šķelšanās, ja mēs protam sarunāties un spējam savstarpēji pieņemt viens otru, integrējot mūsu atšķirības, ja mēs kā Baznīca kļūstam visiem par atvērtu un viesmīlīgu telpu.

Visbeidzot, Gars atver robežas arī starp tautām. Vasarsvētkos apustuļi runā valodās, kurās runā dažādu tautību cilvēki, ar kuriem viņi satiekas, un Bābelē radītais haoss beidzot tiek pārveidots par Svētā Gara dāvāto harmoniju. Kad dievišķā elpa vieno mūsu sirdis un aicina mūs otrā cilvēkā saskatīt brāļa seju, tad atšķirības vairs nevar būt par iemeslu šķelties un sākt konfliktu. Tas ir kopīgs mantojums, kas mūs visus ved pa brālības ceļu.

Svētais Gars pārvar robežas un nojauc vienaldzības un naida mūrus, jo Viņš «māca mums visu» un «atgādina mums Jēzus vārdus» (sal. Jņ 14, 26), bet pirmām kārtām māca, atgādina un iespiež mūsu sirdīs mīlestības bausli, ko Kungs ir nolicis visa centrā. Un tur, kur ir mīlestība, nav vietas aizspriedumiem, drošības distancēm, kas mūs attālina no citiem, izslēgšanas loģikai, kas diemžēl parādās arī politiskajā nacionālismā.

Svinot Vasarsvētkus, pāvests Francisks uzsvēra, ka «šodien pasaulē valda liela nesaskaņa, liela sašķeltība. Mēs visi esam savstarpēji saistīti, tomēr jūtamies atdalīti viens no otra, apdullināti ar vienaldzību un nomākti ar vientulību» (Sprediķis, 2023. gada 28. maijs). Un tā traģiskā zīme ir kari, kas satricina mūsu planētu. Lūgsim mīlestības un miera Garu, lai Viņš atver robežas, nojauc mūrus, izkliedē naidu un palīdz mums dzīvot kā vienīgā Tēva, kas ir debesīs, bērniem.

Brāļi un māsas, Vasarsvētki atjauno Baznīcu un pasauli! Lai Svētā Gara spēcīgā vēsma nāk pār mums un mūsos, atver mūsu sirds robežas, dod mums žēlastību meklēt Dievu, paplašina mīlestības apvārsni un atbalsta mūsu centienus veidot pasauli, kurā valdītu miers.

Lai Svētā Marija, Vasarsvētku sieviete, Jaunava, kuru apmeklēja Svētais Gars, žēlastības pilna Māte, mūs pavada un aizstāv!»